Katrā no rakstiem, kas publicēti šajos "Reliģiski-filozofiskos rakstos", šķiet, iespējams saskatīsim gan pagātnes sprostā patvērušos brīvību ar tās apreibinošajās ilūzijām par neatkarību ārpus sprosta, gan nojaust neatrisināmo un reizēm iznīcinošo dilemmu starp gara un reālo pasauli, starp spēli un brīdi, kad spēle beidzas. Piemēram, par pagātnē iesprostotas virtuālās pasaules konstruēšanu, kuras brīvībā izlaušanās mērāma iznīcinātu dzīvību tūkstošos, mums stāsta Māris Kūlis savā rakstā “Islāma valsts propaganda digitālajā laikmetā”. Uzsverot, ka Islāma valsts īstenotais militārais un ārkārtīgi agresīvais džihāds ar vēl nepieredzētām sekmēm ir izveidojis sinkrētisku reliģiskās degsmes un mūsdienu tehnoloģiju lietojuma kombināciju, Kūlis skrupulozi apraksta Islāma valsts īstenotās propagandas metodes teorētiskos pamatus un argumentēti parāda, ka, vienlaikus būdama gan ar islāma pagātni nesaraujami saistītu teorētisko ideju, gan mūsdienu pastāvošās kultūras situācijas manifestācija un savā propagandā veidojot kareivīga džihāda un mūsdienu tehnoloģiju savienību, Islāma valsts nenoliedzami ir kļuvusi par mūsu laikmeta nežēlības zīmi. Vai arī lietuviešu filozofes Ernestas Molotokienes raksts par starpkultūru informācijas ētikas modeli, kura uzdevums būtu veikt kibertelpā notiekošā uzraudzību. Modeļa autors ir pazīstamais mēdiju ētikas pārstāvis, argentīniešu izcelsmes vācu pētnieks Rafaels Kapuro. Molotokienes raksta novitāte ir autores piedāvājums uzlabot Kapuro modeli, izmantojot tomismā un pāvesta Franciska enciklikā Laudato si‘ formulētos ētiskos principus.